Var just,ka tuvojas mācību gada beigas. Daudzi audzēkņi čīkst un pīkst, ka viņiem vajag izlabot to un to. Daži čīkst un pīkst par tekošajiem darbiņiem. Patiesībā, pagaidām vēl neesmu sapratusi,kā reaģēt katrā situācijā. Uz nākošo gadu būs jāapdomā, kuri darbi tiks vērtēti ar atzīmi, kuri ar iesk/neiesk. Un kurus var atļauties vienkārši nogulēt. Man jāaudzina stingrāks mugurkauls, tajā pašā laikā jābūt vienlīdz taisnīgai pret visiem. Visiem skolēniem jābūt vienādiem. Tas nu man ir jāiemācās.
Šodien saņēmu ielūgumu uz Pēdējo zvanu. Smieklīgi saveidots jau gan bija, bet tas taču ir mans pirmais ielūgums kā skolotājai :) Turklāt, rīt aprit tieši mēnesis kopš es strādāju skolā. Jau mēnesis paskrējis un tajā pašā laikā - tikai mēnesis...
Atklāti sakot, sāku domāt, kā nu bija manā Pēdējā zvanā - tas bija rīta pusē ar mazajiem pirmklasniekiem, pēc tam bija klases fotogrāfēšanās pie saulainajiem Maijā ziedošiem krūmiem.Bet šeit ir rudens drūmās pēcpusdienas, tikai lielie skolēni... Nekādu ziedu, jauku smaidu, enerģijas pārpilnu seju un mazu bērnu smieklu...
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru